Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) biedru organizācijas 2005. gada PBLA balvu piešķīrušas un sadala diviem izciliem latviešiem – vēstures profesoram Paulim Lazdam par Okupācijas mūzeja izveides ierosināšanu un neatlaidīgo darbu, šo ideju īstenojot dzīvē un sabiedriskam darbiniekam Uldim Gravampar ilggadīgu, sekmīgu un iespaidīgu darbu latviešu tautas labā, ieņemot vadošus amatus visās galvenajās trimdas organizācijās, un viņa personisko drosmi, aizstāvot Latvijas neatkarības ideju Helsinku sadarbības konferencē 1973. gadā.

Paulis Lazda. Savās darba gaitās prof. Lazda bija iepazinies ar dažādiem mūzejiem Eiropā un citur.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, vadot Viskonsinas (Wisconsin) universitātes studentu programmu, prof. Lazda ievēroja dokumentācijas trūkumu par neseno Latvijas okupācijas vēsturi. Viņš arī izjuta materiālu trūkumu aplamību atspēkošanai pasaules plašsaziņu līdzekļos par Latviju un Baltijas valstīm. Lai minētos trūkumus aizpildītu, prof. Lazdam radās doma par OM dibināšanas nepieciešamību un, reiz šī doma bija izteikta, tai pievienojās atbalstītāji projekta īstenošanai 1993. gada jūlijā.

Okupācijas mūzejs ir kļuvis par labāko Latvijas okupācijas vēstures dokumentētāju un skaidrotāju mūzeja apmeklētājiem. Mūzejs ir uzņemts Latvijas Republikas diplomātu protokolā un to apmeklē Latvijā akreditētie vēstnieki, vēstniecību darbinieki un ārvalstu delegācijas, ieskaitot valdību locekļus un valstu galvas.

Kopš OM darbības uzsākšanas, prof. Lazda ir bijis iesaistīts OM ekspozīciju paplašināšanā un pilnveidošanā. Viņš ir atbildīgs par OM ceļojošām izstādēm, kuŗu izrādīšana daudzās pasaules valstīs kļuvusi par neatsverami vērtīgu nesenās Latvijas vēstures skaidrotāju izstāžu apmeklētājiem.

Paulis Lazda dzimis Latvijā 1938. gada 5. maijā. Lazdu ģimene devusies bēgļu gaitās 1944. gadā un pēc sešiem gadiem bēgļu nometnēs Vācijā, 1950. gadā tā nonākusi ASV. Tur P.Lazda turpinājis izglītību. 1961. gadā viņš ieguvis bakalaura gradu vēsturē (B.A. University of Michigan). 1965. gadā seko maģistra grads vēsturē (M.A.) un 1987. gadā Vēstures zinātņu doktora grads, abi Viskonsinas universitātē (University of Wisconsin, Madison). Kopš 1991. gada prof. Lazda ir Vēstures fakultātes profesors Viskonsinas universitātē Oklērā (Eau Claire).

Profesora Lazdas darbs ir augsti novērtēts Latvijā. 1998. gadā viņam Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīra Zinātņu goda doktora gradu (Dr. hist.h.c.), 1999. gadā no Latvijas Universitātes viņš saņēma Vēstures zinātņu goda doktora gradu (Doctor honoris causa Universitatis Latviensis) un 2000. gada 3. novembrī profesoram Lazdam piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni.

Uldis Grava. Latviešu sabiedrisko darbinieku vidū tikai retais ir strādājis ar tādu atdevi un sekmēm, kādas savā dzīves laikā ir parādījis gandrīz visu galveno trimdas organizāciju kādreizējais vadītājs Uldis Grava. Viņa darbība nav ierobežojusies tikai ar daudzu gadu darbu, bet it īpaši ar to, ka viņš bija tas, kas latviešu organizāciju darbā ieveda laikmetīgas, apstākļiem piemērotas profesionālas darba metodes un pieejas, kas deva pamatu izveidot lielāku un labāku financiālo bazi. Ulža Gravas iesākto jauninājumu kontā ir gan darba decentralizācija, atbildības deleģēšana nozaru vadītājiem, uzdrīkstēšanās piedalīties pasaules polītiskajās aprisēs, kā arī veiksme atrast veidu, kā palielināt latviešu sabiedrības atsaucību ar naudas līdzekļiem jauno pasākumu izvešanai.

Ar latviešu organizāciju darbu U. Grava iepazinās jau kā Amerikas latviešu jaunatnes apvienības (ALJAs) valdes priekšsēdis, vēlāk Amerikas latviešu apvienības (ALA) stipendiāts, strādājot ALAs birojā 1960. gadā. ALA valdē viņu ievēlēja 1962. gada kongresā, sākumā par sekretāra vietnieku, vēlāk par vicepriekšsēdi. Īpaši viņa darbs izcēlās laikā, kad gatavojās atzīmēt Latvijas neatkarības 50 gadus. Kad vidējā paaudze pieteica savu gatavību iesaistīties organizāciju darbā, Grava bija galvenais kandidāts ALA valdes priekšsēža amatam, ko viņš pildīja no 1970. līdz 1972. gadam. Šajā laikā viņš ieveda ALA darbā decentralizāciju, iešanu pie tautas, rīkojot valdes sēdes dažādos latviešu centros, kā arī noorganizēja ALA financētās filmas Latvijas 50 gadi izrādes ārpus ASV. Viņa iniciatīvā Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA) tika izveidota par pastāvīgu aktīvu polītisku organizāciju un viņš tika ievēlēts par PBLA valdes priekšsēdi 1972. gadā.

Uldis Grava noorganizēja pirmo PBLA valdes sēdi pilnā sastāvā 1972. gada novembrī latviešu īpašumā Katskiļos. Katram valdes loceklim tika uzdoti specifiski pienākumi un sēdē pieņēma lēmumu, ka PBLA aktīvi aizstāvēs Latvijas un latviešu tautas intereses visos starptautiskos forumos. Gravas izcilākais moments šai procesā norisinājās 1973. gada jūlijā Helsinku sadarbības konferencē, kur viņš konfrontēja PSRS ārlietu ministru Gromiko, kam sekoja baltiešu delegācijas apcietināšana. Šis notikums plaši atbalsojās pasaules presē. PBLA sekmīgi piedalījās arī nākamajā Helsinku konferencē 1975. gadā.

Gravas organizatoriskie nopelni parādījās arī Pasaules baltiešu apvienības nodibināšanā 1972. gada novembrī un viņu ievēlēja par tās pirmo priekšsēdi.

Ulža Gravas veikto darbu virknē jāpiemin arī Latvijas Brīvības fonda aktivizēšana un panākumi fonda dalībnieku skaita vairošanā. Viņš ir pildījis arī LBF pārvaldes priekšsēža amatu no 1990. līdz 1993. gadam. Viņa laikā tika iesākta programma – Aizdevumi Latvijas pašvaldībām, kas lielā mērā deva iespēju lauku pašvaldībām saņemt līdzekļus skolu remontiem un citām vajadzībām.

Kā atzinību par sekmīgo darbu Uldis Grava ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni un citus apbalvojumus.

Uldis Grava dzimis 1938. gada 1. aprīlī Liepājā. Amerikā ieceļojis 1950. gadā, ieguvis gradu tautsaimniecībā Kolumbijas universitātē Ņujorkā, strādājis tirgzinību nozarē kā viceprezidents laikrakstu apvienībā Newspaper Advertising Bureau. No 1993. gada vadījis Brīvās Eiropas raidītāja latviešu nodaļu Minchenē un Prāgā, vēlāk izraudzīts par RFE/RL tirgzinības nodaļas vadītāju. Pārceļoties uz Rīgu 2002. gadā U. Grava trīs gadus vadīja Latvijas televīziju, ir ieņēmis amatus partijā Jaunais Laiks un tagad ir Liepājas domes deputāts.