PBLA dibināšana

1955.gadā darbojās piecas latviešu trimdas apvienības – Latvijas atbrīvošanas komitejas Eiropas centrs (LAK-EC), Latviešu nacionālā apvienība Kanādā (LNAK), Latviešu apvienība Austrālijā (LAA, vēlāk Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē – LAAJ), Latviešu apvienība Brazīlijā (vēlāk Dienvidamerikas latviešu apvienība – DALA) un Amerikas latviešu apvienība (ALA). Šo apvienību vadītāju debatēs bija nobriedusi doma par globālas organizācijas nepieciešamību, lai pastiprinātu latviešu politisko darbību trimdā. Tā rezultātā 1955.gada 23.oktobrī trīs no tām – LAK-EC, ALA, LAA vienojās par Brīvās pasaules latviešu apvienības (vēlāk PBLA) uzbūves principiem.

1956.gada 25.februārī PBLA uzsāka savu darbību uz Statūtu projekta pamata, tam savu piekrišanu bija devis centrālo organizāciju vairākums. Par PBLA priekšsēdi tika ievēlēts ALA valdes priekšsēdis Pēteris Lejiņš. Nedaudz vēlāk PBLA pievienojās arī LNAK, Latviešu apvienība Brazīlijā un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Latviešu apvienība Krievijā. Saskaņā ar Statūtiem par PBLA darbības pamatu kļuva mērķis sekmēt latviešu tautas atbrīvošanu un Latvijas valsts un neatkarības atjaunošanu, kultūras saglabāšanu un jaunradi, palīdzību visā pasaulē izkaisītiem latviešiem, kā arī nodrošināt latviešu centrālo apvienību sadarbību.

PBLA darbība Latvijas okupācijas laikā

Okupācijas laikā Rietumos dzīvojošie latvieši uzturēja dzīvu Latvijas valsts neatkarības ideju. PBLA šos neatkarības centienus īstenoja, aktīvi aizstāvot latviešu tautas intereses Eiropas drošības un sadarbības apspriedēs Helsinkos, Belgradā, Madridē un citur, kā arī Eiropas Parlamentā un Eiropas Padomē.

1972.gadā tika dibināts PBLA IB (informācijas birojs), kas izdeva un sūtīja uz Latviju informācijas bukletus “Pasaule un Mēs”, tādējādi sniedzot okupācijas apstākļos Latvijā dzīvojošajiem atbalstu un cerību, ka stāvoklis varētu mainīties. Tautiešiem tika nodota informācija par apstākļiem ārpus „dzelzs priekškara”, sadarbojoties ar Brīvās Eiropas raidītāju Minhenē un ievedot dažādu literatūru. 80-tajos gados PBLA IB panāca, ka Rietumu prese Latvijas jautājumu uzskatīja par aktuālu, atspoguļojot okupētās Latvijas dzīves faktus, kā arī tika panākts atzītas preses aģentūras stāvoklis PBLA informācijas birojam. PBLA IB arī centās aizsargāt Latvijā vajātas personas, pievēršot starptautiskās sabiedrības uzmanību. Tā, piemēram, starptautiskā spiediena rezultātā PBLA IB panāca Latvijas baptistu aktīvista Jāņa Rožkalna un viņa ģimenes (kopā 22 cilvēki) izbraukšanu no LPSR uz Rietumvāciju.

1973.gadā Helsinkos notiekošajā Eiropas drošības un sadarbības apspriedē, kur pulcējās 35 valstu ārlietu ministri, lai sagatavotu Helsinku pakta galīgos dokumentus, klāt bija arī Pasaules baltiešu apvienības (PBA –baltiešu koporganizācija. PBA sastāvā darbojās PBLA, Igauņu pasaules apvienība un Lietuvas atbrīvošanas augstākā padome.) delegācija desmit personu sastāvā. Tiekoties ar citu valstu delegācijām, tika iesniegti dokumenti ar norādi, ka nevienai valstij nav tiesības izlemt citu valstu likteņus. Pēc PSRS prasības baltieši tika arestēti, izraisot plašu rezonansi starptautiskā līmenī. Tas radīja aktīvistos pārliecību, ka, pievēršot uzmanību arī citos forumos, varētu īstenot savus mērķus.

1975.gadā pirms Helsinku nolīguma parakstīšanas toreizējais ASV prezidents Džeralds Fords Austrumeiropas organizāciju pārstāvjiem paziņoja, ka nolīguma parakstīšana nekādi neatceļ ASV nemainīgo politiku – neatzīt Baltijas valstu nelikumīgo iekļaušanu Padomju Savienībā. Tas bija būtisks panākums. Līdz ar to PBLA un PBA savu nozīmīgo lomu bija apliecinājuši, tālāk jau viņi bija visās starptautiskās konferencēs, kur varēja izšķirties baltiešu tautu likteņi.

1977.gadā EDSA konferencē Belgradā – PBLA sagatavoja dokumentu par pašnoteikšanās prasībām, cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā un pārkrievošanas politiku, organizējot tikšanās ar diplomātiem un sasaucot preses konferenci.

1983.gadā EDSA konferences noslēgumā Madridē PBLA ieguva plašu ievērību ar paziņojumu, ka PSRS neievēro Helsinku pakta pamatprincipus Baltijas republikās, kas skaļi izskanēja plaši klausītajā valsts raidītajā „Deutsche Welle”.

1985.gadā notika Kopenhāgenas tribunāls – tika iesniegti apsūdzības memorandi, dodot liecības. Tika runāts par Baltijas valstu nelegālo okupāciju, cilvēktiesību pārkāpumiem, baznīcas un brīvā vārda nicināšanu. Tas izraisīja plašu rezonansi starptautiskajā sabiedrībā.

Šādi notikumi ne tikai paātrināja PSRS sabrukumu, bet arī stiprināja latviešu tautas drosmi stāties pretī apspiedējiem.

PBLA darbība Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā

Neatkarības atjaunošanas laikā PBLA stiprināja sadarbību ar tiem grupējumiem Latvijā, kas iestājās par valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tādējādi 1989.gada septembrī Berlīnē tika panākta vienošanās ar LTF un LNNK par kopdarbību. PBLA bija šo kustību logs uz Eiropu. Tā gādāja Latvijas delegātiem nepieciešamo informāciju vizītēm Strasbūrā, organizēja tikšanās ar Eiropas Parlamenta frakcijām un politiķiem, sedza uzturēšanās izdevumus, nodrošināja tekstu koriģēšanu un tulkošanu, kā arī organizēja kontaktu veidošanu. PBLA IB turpināja arī regulāri atspoguļot pasaules medijos Latvijā notiekošo, piemēram, “Baltijas ceļu”, kas Maskavai ļoti nepatika.

No 1989./1990.gada PBLA meklēja sabiedrotos mazo valstu pārstāvju vidū, kas varētu iestāties par mūsu interešu aizstāvēšanu starptautiskajā arēnā – piem., Īrija, Dānija. 1990.gadā PBLA IB un LTF ieradās Bonnā, kur panāca labvēlīgu attieksmi Latvijas centieniem neatkarības atgūšanā. Tā paša gada otrajā pusē aktivizējās PBLA kontaktu veidošana ar Skandināvijas valstīm un Ungāriju un Čehoslovākiju, kā arī ar ES, EDSK un Eiropas Parlamentu.

PBLA piedalījās arī Latvijas neatkarības deklarācijas izveidē. Tieši jurista Egila Levita klātbūtne bija izšķiroša, lai dokumentā būtu atspoguļota Rietumu tā brīža starptautisko tiesību izpratne. PBLA IB palīdzēja izveidot Ārlietu ministriju, kā arī organizēt dažādu ārzemju diplomātu uzņemšanu Latvijā. IB uzdevumi vēlāk bija ĀM darbības galveno virzienu definēšana. Tika pievērsta uzmanība Eiropas politiskās domas kristalizētājiem – politiskajām partijām un to grupējumiem, ar kuru starpniecību notiek kontaktu attīstīšana.

PBLA darbība pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas

Arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas PBLA turpina aktīvi darboties. Kā lielākais panākums ārpolitikas aktivitāšu veicināšanā jāpiemin ievērojamais ieguldījums Latvijas uzņemšanas NATO veicināšanā. J.Kukainis, bijušais ALA un PBLA priekšsēdis, aktīvi strādāja pie jautājuma, kā Baltijas valstīm pārliecināt ASV administrāciju to uzņemšanai NATO. Šā mērķa sasniegšanai Amerikas baltieši izveidoja plašu politiskā atbalsta bāzi visā Amerikā. 1998.gadā ASV tika parakstīta ASV un Baltijas valstu Līdzdalības Harta ar mērķi veicināt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iekļaušanu Eiro – Atlantiskajās institūcijās. 1999.gadā Vašingtonā NATO samitā Baltijas valstis tika pieminētas kā NATO kandidātvalstis, Amerikas baltiešu kopienai tagad bija jāpārliecina, ka Baltijas valstis ir pelnījušas uzaicinājumu iestāties NATO Prāgas samitā 2002.gadā. Šā mērķa sasniegšanai Amerikas baltiešu kopienas rīkoja brīfingus, sanāksmes, pieņemšanas, veidoja atbalsta grupas, tika dibināti cieši kontakti ar ASV Kongresu un tā personālu, organizētas Baltijas valstu vadītāju vizītes ASV un to plašs atspoguļojums medijos. PBLA ar mediju palīdzību palīdzēja pārliecināt par Baltijas valstu iestāšanās NATO nepieciešamību. Izmantojot ASV prezidenta vēlēšanu tuvumu 2000.gadā, tika prasīts demokrātu un republikāņu vadītāju viedoklis atbalstam Baltijas valstu uzņemšanai NATO. Tika aktīvi sūtītas vēstules ASV, Kanādas, Austrālijas, Vācijas, Lielbritānijas, Zviedrijas u.c. valstu vadītājiem, pamatojot Baltijas valstu iekļaušanas NATO nepieciešamību. Paralēli PBLA aktīvi darbojās pie pozitīvu pārmaiņu veicināšanas Latvijā, kas sekmētu tās uzņemšanu. Būtisks priekšnosacījums sekmīgai Latvijas virzībai NATO bija arī PBLA sniegtais finansiālais atbalsts lielākajai daļai īstenoto projektu aptuveni pusmiljona ASV dolāru apmērā, ko veidoja ārzemju latviešu uzkrātie ziedojumi. Visas šīs aktivitātes vainagojās ar mērķa sasniegšanu – Latvijas, kā arī Lietuvas un Igaunijas uzņemšanu NATO.

Rīgā apvienības pārstāvniecība darbojas kopš 1991.gada nogales. Tās uzdevums ir īstenot un pārraudzīt PBLA atbalstītos projektus Latvijā, kā arī PBLA Kultūras fonda un Latvijas Brīvības fonda (LBF) projektus, veicināt informācijas vākšanu un izplatīšanu, ārzemēs dzīvojošo latviešu interešu aizstāvību. PBLA cenšas ietekmēt tādus likumus, kas ir svarīgi Latvijas demokrātijas attīstībai, rakstot vēstules, tiekoties ar deputātiem, strādājot ekspertu grupās. Ārzemju un vietējie latvieši tiek konsultēti īpašumu atgūšanas, apsaimniekošanas un pārdošanas jautājumos, tūrisma, darba un stipendiju iespējās, tiek veicināti uzņēmēju kontakti. Reizi mēnesī notiek ārzemju latviešu tikšanās vakars.

Domājot par Latvijas Republikas Vēlēšanu likuma pielāgošanu Rietumu pasaules praksei un demokrātijas standartiem, PBLA aktīvi atbalstīja Vēlēšanu reformas biedrības (VĒL) izveidošanu 2007. gadā, piešķirot 10000 ASV dolāru lielu sēklas naudu. PBLA aizvien turpina finansiāli palīdzēt VĒL realizēt savus mērķus, sniedzot ikgadējus ziedojumus.

Paralēli PBLA mudina Latvijas atbildīgās institūcijas uzlabot skolnieku zināšanas par Latvijas vēsturi, un iesaka Latvijas vēsturi pasniegt kā atsevišķu priekšmetu visās Latvijas vispārizglītojošās skolās.