PBLA piedalās PSRS karaspēka izvešanas dienas 25. gadskārtas pasākumā

Šogad 31. augustā aprit tieši 25 gadi kopš Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas un PBLA pārstāvji piedalījās šī notikuma atceres pasākumā
muzejā. Pasākuma rīkotāji uzsvēra, ka ši diena pirms 25. gadiem bijusi un ir mūsu valsts uzvaras diena. Pateicoties mūsu mazās tautas drosmīgajai un neatlaidīgajai cīņai par neatkarību, pasaulē otrais lielākais karaspēks 1994. gadā bija spiests atstāt šo zemi, pamest 55 gados uzbūvētās kara bāzes, vairāk nekā 300 stratēģiski iekārtotās armijas dislokācijas vietas un citus militāros objektus.

Ievaduzrunu teica aizsardzības ministra padomnieks, atvaļ. ģenerālleitnants Raimonds Graube.  Īsu vēsturisku atskatu, kā neatkarīgā Latvijā ienāca PSRS okupācijas karspēks izklāstīja atvaļinātais brģen, Dr.habil.sc.ing. Kārlis Krēsliņš. Par PSRS armijas radītajiem sociālekonomiskie zaudējumi referēja Ruta Pazdere un  Rolands Bebris (LOIB).  Atmiņu paneļdiskusiju vadīja Ilgonis Upmalis, Krievijas Federācijas karaspēka izvešanas kontroles biroja vadītājs (1992-1994.) Savās atmiņās dalījās: Guntis Ulmanis, Jānis Dinevičs, Jānis Peters, Ģirts Valdis Kristovskis, Jānis Baškers. Leģendu par Lenartu Meri un to, kā viņš pielauza Jeļcinu parakstīt pavēli par karaspēka izvešanu atstāstīja Mārtiņš Barkovskis, publicists, žurnālists ar pseidonīmu Otto Ozols. Noslēguma vārdu steica – Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Andris Teikmanis.

Ulmanis par prezidentu kļuva pašā diskusiju par Krievijas armijas izvešanu strīdu karstumā 1993. gadā. Viņš bieži tieši naktīs saņēmis zvanus no lielo rietumvalstu prezidentiem un premjeriem, ASV prezidenta, kas palīdzēja sarunās ar Krieviju. “Jautājums bija, vai mēs saprotam, kas ir galvenais šajā procesā, un tas ir militārā klātbūtne – prom, tas bija skarbi, diezgan skaudri, reizēm parupji, bet tas bija pats būtiskākais, un viss pārējais – viss politiskais ietērps, šie sociālie jautājumi utt., tas jau bija pakārtots,” teica Ulmanis.

Politiskais fons bija ļoti nokaitēts. Tā laika nacionālā flanga politiķi ļoti skarbi reaģēja uz lēno progresu sarunās ar Krievijas pusi un vēl negatīvāk – kad tika panākta vienošanās par bijušo PSRS militārpersonu palikšanu Latvijā un Skrundas radiolokatora demontāžas ilgumu, proti, ka tas tiks demontēts vēl pusotra gada laikā pēc armijas izvešanas. Taču svarīgākais ir tas, ka lielu kompromisu ceļā panāktā vienošanās tiešām tika īstenota un 1994. gada 31. augustā pēdējie bijušās PSRS armijas spēki bija prom.

“Man gribas teikt, paldies Dievam, ka mēs toreiz izdarījām to, ko varēja izdarīt un izdarījām pietiekami labi. Ja mēs skatāmies Krimu – ko nozīmē atstāt kara bāzi savā teritorijā, ar ko beidzās visa Krimas lieta. Ja tās sarunas būtu gājušas ar tādu retoriku, kā ir šodien Krievijas valdībai, Krievijas prezidentam utt., es esmu stingri pārliecināts, ka iegūt tādu rezultātu būtu daudz sarežģītāk, gandrīz vai neiespējami būtu bijis,” teica bijušais valsts ministrs Jānis Dinēvičs.

Kā PSRS pierobežas reģioni Baltijas valstis bija ļoti militarizētas. Latvija bija Baltijas kara apgabala centrs, kur bija izvietotas gan pretgaisa aizsardzības sistēmas un plaši sauszemes spēki, gan jūras un gaisa spēku vienības. Ilgonis Upmalis, kādreizējais Krievijas karaspēka izvešanas kontroles biroja vadītājs atzīst, nevienam īsti nebija nojausmas, cik tieši militārpersonu un karaspēka vienību bija dislocētas Latvijā.

“Šeit bija tas galvenais punkts, kur tika koordinēta visas mācības, mums bija ļoti lieli poligoni – Ādažu, Papes, Saldus poligons, tādā mazā valstī kā Latvijā trīs lieli poligoni, Lietuvā tādu nebija, Igaunijā arī nebija, arī tās karaspēka daļas, tieši stratēģiskie objekti, kas te bija izvietoti, citur tādu nebija,” pauda Upmalis.

Pat 25 gadus pēc lielās kaimiņvalsts karaspēka aiziešanas sekas vēl jūtamas. Ir vietas Latvijā, kur ķīmiskais piesārņojums ir milzīgs, mūsu armijas speciālisti katru gadu atrod un iznīcina simtiem padomju laika lādiņu. Taču tās ir sekas, ar kurām iespējams cīnīties.

“Krievijas armijas izvešana raisīja arī asas iekšpolitiskas domstarpības Latvijā. Nacionālā spārna politiķi kritizēja jebkādus kompromisus, piemēram, par pārejas periodu Skrundas lokatoram, un pieprasīja tūlītēju armijas izvešanu, kas bija nereāla. Izšķirošu lomu toreiz nospēlēja prezidents Ulmanis. Cerēt, ka mums līdz pēdējam atvaļinātajam Krievijas armijas virsniekam aizies, tas būtu naivi, bet, manuprāt, ja mēs skatāmies ar šīs dienas acīm, mums ir jābūt apmierinātiem ar sasniegto rezultātu, ko mums izdevās izdarīt, jo ļoti ātri lielvalstiskais Krievijā atkal sāka dominēt,” atcerējās Krievijas armijas izvešanas sarunvedējs Jānis Dinēvičs.

Krievijas karaspēks Latviju atstāja negribīgi, savukārt aizvākšanās notika haotiski, tostarp izlaupot un iztirgojot militāro bāzu aprīkojumu.

“Viena no pirmajām operācijām bija Liepājas karaostas aplenkšana, kad mēs piespiedām Krievijas Federācijas karaspēku rēķināties ar mūsu muitas un citām ekonomiskajām prasībām, tāpat arī vēlāk pārvietošanās kontrole Latvijas teritorijā un tā tālāk, mēs daudz bijām klāt,” pauž aizsardzības ministra padomnieks Raimonds Graube. (PBLA pārstāvniecība/ LSM)