PBLA valde gadskārtējās sēdes atklāšanā 2009. gada 14. oktobrī Rīgā, viesnīcā Konventa Sēta

Pirmajā rindā no kreisās: Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) priekšsēdis Juris Mežinskis, PBLA valdes priekšsēdis Mārtiņš Sausiņš, Valsts prezidents Valdis Zatlers, prāvests Klāvs Bērziņš, Daugavas Vanagu ASV zemes valdes priekšsēdis Zigurds Rīders

Stāv no kreisās: PBLA pārstāvniecības vadītāja vietniece Katrīne Sausiņa, PBLA priekšsēža vietnieks Ints Rupners, PBLA Kultūras Fonda priekšsēde Vija Zuntaka-Bērziņa, ALA Sadarbībai ar Latviju nozares vadītājs Ēriks Krūmiņš, PBLA Izglītības Padomes priekšsēde dace Copeland, Latviešu Apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) Kultūras Fonda priekšsēdis Andris Kariks, Krievijas Latviešu Kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, LAAJ valdes priekšsēdis Juris Ruņģis, Dienvidamerikas Latviešu Apvienības priekšsēde Daina Gūtmane, PBLA ģenerālsekretāre Tija Krūmiņa, ALA Informācijas nozares vadītājs Jānis Kukainis, LAAJ pārstāvis Dāvids Dārziņš, Latvijas Brīvības Fonda pārvaldes priekšsēdis Jānis Lucs, PBLA kasieris Valdis Kārklis, PBLA pārstāvniecības vadītājs Jānis Andersons, Latviešu Nacionālās Apvienības Kanādā (LNAK) vicepriekšsēde Agra Asmus-Vāgnere, LNAK priekšsēdis Andris Ķesteris

Fotogrāfs: Edmunds Mickus

PBLA valdes priekšsēža Mārtiņa Sausiņa runa PBLA 2009. gada valdes sēdes atklāšanā 14. oktobrī viesnīcā Konventa Sēta

Jūsu ekselence, Valsts prezidenta kungs, augsti godājamie ministri, deputāti, dāmas un kungi!

Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība kā ārzemju latviešu centrālo organizāciju augstākā pārstāvība pastāv un darbojas jau vairāk nekā 53 gadus. Mūsu organizācijai ir ievērojama pieredze un atpazīstamība. PBLA valde pārstāv visas lielākās latviešu mītnes zemes – ASV, Kanādu, Austrāliju, Eiropu, Krieviju un Dienvidameriku.
PBLA valdes locekļi darbojas bez atlīdzības, bet ar degsmi, neatlaidību, ideālismu, ziedojot savu laiku un līdzekļus, lai saglabātu latvietību ārpus Latvijas valsts robežām, kā arī lai iespaidotu savu mītņu zemju valdības, aizstāvot Latvijas valsts un tautas intereses.

Esam daudz paveikuši kā Latvijas valdības partneri, palīdzējām, lai Latvija tiktu uzņemta Eiropas Savienībā un NATO, kā arī panācām bezvīzu režīmu Latvijai ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu.
PBLA daudzkārt ir kolektīvi ietekmējusi savu mītņu zemju politiku un palīdzējusi Latvijai daudzās jomās. Liels paldies daudzajām latviešu paaudzēm trimdā, kuras ziedojušas un joprojām nesavtīgi ziedo savus līdzekļus PBLA un tās dalīborganizācijām, kas ziedo savus līdzekļus Latvijai, tās izglītībai un kultūrai un citām nozarēm, tās bāreņiem un trūkumcietējiem.

Latviešu tautai 20. gadsimta dramatiskajos notikumos ir izdevies saglabāt savu nacionālo identitāti, un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas daudziem latviešiem no ārzemēm ir bijusi iespēja atgriezties Latvijā un sekmīgi darboties savu senču zemē. Tiesa gan, jāpiebilst, ka ir jaunieši, kuri bijuši spiesti atgriezties savās mītņu zemēs. Viens no galvenajiem vilšanās iemesliem joprojām ir nepietiekami nostiprinātais latviešu valodas statuss mūsu valstī.

PBLA dalīborganizācijās patlaban nomainās paaudzes, kuŗas pārstāv savas mītņu zemes.
Joprojām ir ievērojamas atšķirības, kā katrā no kontinentiem un mītņu zemēm darbojas latviešu organizācijas un kā tās raugās uz PBLA darbības prioritātēm – turklāt mūsdienu mainīgajā pasaulē veidojas latviešu jaunizbraucēju kopienas dažādās Eiropas zemēs, piemēram, Īrijā, Lielbritānijā, Beneluksa un Skandināvijas zemēs, Šveicē, Itālijā, Spānijā, Gruzijā un citur.
Vēlos pateikties Ārlietu ministrijai un tās darbiniekiem Latvijas vēstniecībās par ļoti veiksmīgo sadarbību ar latviešu jauno un veco diasporu ārzemēs.

Situāciju pasaulē un Latvijā aizvadītajā gadā krasi mainījusi un ietekmējusi ekonomiskā krīze jeb dižķibele. Dzīves standarts Latvijā ievērojami krities, graujoši audzis bezdarba līmenis, līdz ar to ievērojami pieaugusi latviešu emigrācija uz ārzemēm. Tas vairs nav vīrs, sieva jeb bērni, kas aizbrauc peļņā uz ārzemēm, projām dodas veselas ģimenes. Tautas uzticība Latvijas politiķiem, politiskajām partijām un valsts varai ir katastrofāli mazinājusies un atgūt šo uzticību būs ārkārtīgi grūti. Un mēs nevaram pašreizējā situācijā Latvijā vainot tikai „dižķibeli”. Tā saskatāma Latvijas politiķu un līdzšinējo valdību neplānotā rīcībā, nerēķinoties ar iespējamo saimniecisko lejupslīdi un neveicot līdzekļu uzkrāšanu sliktākiem laikiem. Var tikai cerēt, ka jauno politiķu un valstsvīru paaudze Latvijā no iepriekšējo kļūdām būs mācījušies un sāks domāt par rītdienu. Par to rītdienu, kad pēc neiepriecinošām prognozēm pieaugs Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums, demogrāfiskais stāvoklis vēl ievērojami pasliktināsies, un līdz ar to samazināsies iedzīvotāju skaits mūsu valstī. Aizvien nozīmīgāki Latvijas pašreizējai un nākamajām valdībām būs centieni panākt daudzo emigrantu atgriešanos atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Latvija izdzīvos. Jautājums būs tikai, kā? Grūtības nav tikai Latvijā, bet lielākajā daļā no Rietumu pasaules. Ja būsim optimisti, ka varam pārvarēt šībrīža grūtības, un strādāsim, tad arī būs labāka nākotne šeit pat Latvijā. Tāpēc jo nozīmīgāk kļūst uzturēt latvietību ārzemēs, uzturēt saites ar tēvzemi un atgriezties. Tāpēc jo nozīmīgāka arī kļūst sadarbība starp PBLA un Latvijas valdību. Mēs savās mītnes zemēs neesam tik augstprātīgi, lai domātu, ka pilnībā izprotam Latvijā notiekošos procesus, jo esam daudzi bijuši projām daudzus gadus. Mēs bieži vien sakām, ka neizprotam tagadējo Latviju, cilvēku attiecības un vērtību sistēmu šeit, tikai manām, ka cilvēku attiecības tēvzemē nereti ir kļuvušas ciniskas, žults un vilšanās pilnas pret politiķiem, Latvijas valsti un dzīvi šeit vispār.

PBLA ir uzdevums palīdzēt Latvijai pārvarēt šo vilšanos un glābt Latvijas dzīvo spēku. PBLA darba lauks ir neizsmeļams, bet resursi gan naudas, gan dzīvā spēka ziņā ir ierobežoti. Mēs apzināmies tās lielās grūtības, kas ir Latvijas valdībai un tautai, un esam gatavi uz dialogu, kas veicinātu diasporas iesaistīšanu šo grūtību pārvarēšanā. Arī Latvijas valdībai un sabiedrībai ir jābūt gatavai iesaistīt PBLA, jo īpaši – pārrunājot diasporas problemātiku un to, kā pagriezt emigrācijas vilni atpakaļ uz Latviju. Jau tagad Latvijai ir vajadzīgs katrs tās pilsonis, jo darbaspēks citādi būs jāmeklē citās tautās, vai tas mums vajadzīgs? Vai tā ir Latvija, ko mēs vēlamies? Latvijas valdībām jāveido tālredzīga politika, nevis jādomā par īslaicīgu varas noturēšanu nemitīgos strīdos par to, kuŗš un kā valdīs. Ir sen laiks mainīt pieeju politikai un konsolidēties politiskās apvienībās, blokos un plašākās frakcijās, kurām mērķi būtu cēlāki, nekā tie, ko līdz šim esam redzējuši. Politikā un Latvijas sabiedrībā jāienāk augstākiem mērķiem un ideāliem, citai vērtību sistēmai, nevis jāpieļauj pastāvošā „savējo sistēma” un pašlabuma dominēšana pār vispārējo labumu. Mēs sagaidām valstisku darbību un attieksmi!

Latvijas valdībai patlaban ir svarīgi risināt dubultpilsonības jautājumu, jo citādi ik gadus zaudējam potenciālus pilsoņus nevis simtiem, bet tūkstošiem! Latvijai ir nozīmīgs katrs latvietis!

Mums jāievieš Latvijas vēstures mācība kā atsevišķs priekšmets Latvijas skolās, cik ātri vien iespējams, lai Latvijas jaunatnē pieaugtu nācijas sajūta, lepnums un patriotisms. Izglītības un zinātnes ministrijas mērķis ir sākt Latvijas vēsturi mācīt atsevišķi no 2011. gada – tas ir vēlu, bet tomēr ceram, ka tas tā arī būs.

Ārlietu ministrijai ir nozīmīga loma saiknes uzturēšanā ar jauno latviešu diasporu ārzemēs. Tā dēļ man ir liels prieks paziņot, ka no 2010. gada PBLA un Ārlietu ministrija darbosies kā partneri. PBLA bijusi ļoti nelaimīga par Latvijas valdības līdzšinējo politiku mūs saistīt ar ministrijām, ar kurām mums nekādas saites nekad nav bijušas. Kopš Latvijas valstiskuma atjaunošanas pirmajām dienām esam sadarbojušies ar Latvijas ārlietu dienestu, palīdzot veicināt attiecības ar mūsu mītņu zemju politiķiem, ierēdņiem, lobējot Latvijas uzņemšanu NATO un Eiropas Savienībā. Šis politiskais darbs PBLA vienmēr ir bijis primārs.

Kaut arī kopš Latvijas iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā ir mainījušies drošības politikas akcenti, tomēr ekonomiskās krīzes apstākļos ar bažām raugāmies uz mūsu austrumu kaimiņa – imperiālistiskās Putina/Medvedeva režīma Krievijas augošo ietekmi politiskajos procesos Latvijā. Diemžēl mums patlaban ir arī bažas par ASV politiku, un PBLA dalīborganizācija Amerikas Latviešu Apvienība jau aktīvi iesaistījusies, aicinot pašreizējā prezidenta Obamas administrāciju neatstāt novārtā Austrumeiropu. Tomēr Latvijai ir stingri jāturas pie sava stratēģiskā partnera ASV, jo tas ir vislabākais brīvības garants Latvijai.

Kādi ir PBLA nākotnes mērķi un kur būs mūsu darba lauks nākotnē? Esmu to jau daļēji izklāstījis. Lai kāda organizācija būtu sekmīga, tai jāspēj darboties pie jauniem laikmeta izaicinājumiem. Mēs esam tam gatavi, un šogad tas būs arī mūsu pārrunu temats valdes sēdē šeit, Rīgā.

PBLA būdama nevalstiska organizācija, nav nevienam pakļauta un var brīvi rīkoties sabiedriskās domas ietekmēšanā arī Latvijā. Diemžēl iedzīvotāju liela daļa nav politikā ieinteresēta – ir bijušas lielas vilšanās politiskajos procesos Latvijā. Šo situāciju politiķi bieži vien izmanto savtīgos nolūkos. Vai lai mēs šeit iejauktos un kā? Patlaban atbalstām Vēlēšanu Reformas Biedrību, lai varētu ieteikt pozitīvas maiņas vēlēšanu procesā Latvijā, un ceram uz panākumiem. Lielākais sasniegums šogad ir atteikšanās no tā sauktā „lokomotīvju principa” vēlēšanu sarakstos. Tagad svarīgi ir panākt, lai vēlētāji varētu tuvāk iepazīties ar saviem ievēlētajiem deputātiem, ne tikai televizora ekrānā, radiofonā un presē, bet arī tajos iecirkņos, kur par viņiem balsots, un tādā veidā mazināt plaisu starp tautu un politiķiem. Ceram arī uz Saeimas akceptu lietot velētāju reģistru, kas atvieglinātu piedalīšanos vēlēšanās ārzemēs.

Visbeidzot gribu pieminēt valodu. Vai beidzot nav pienācis laiks, lai Latvijas politiķi pieņemtu kā pašsaprotamu to, ka valsts valoda Latvijā ir tikai latviešu valoda un tā ir sazināšanās valoda ar visiem Latvijas iedzīvotājiem? Latviešu valodas statusa nostiprināšana jāsāk valsts augstāko amatpersonu līmenī. Vēlreiz vēlos pateikties mūsu Valsts prezidentam Valdim Zatleram par viņa izteikto nostāju Latvijā lietot tikai latviešu valodu. Paldies Jums, Valsts prezidenta kungs, par šo noteikto stāju!

Šobrīd PBLA darbības smagumpunkti ir:

• atbalstīt Latvijas Ārlietu ministriju un tās sadarbību ar diasporu un jaunizbraucējiem.
• PBLA uzdevums ir atbalstīt centienus latviešu valodas statusa nostiprināšanai. Lai arī Latvijas rusifikācija izbeidzās līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, arī šobrīd nevaram noliegt, ka pastāv lieli rusifikācijas draudi. Patlaban šis process notiek slēptākā veidā, cenšoties mazināt latviešu valodas nozīmi mūsu valstī.
• PBLA vēlas uzsvērt, ka Latvijas valdības interesēs ir iesaistīt latviešus ārzemēs kā dubultpavalstniekus aktīvā dalībā Latvijas politikā un Latvijas saimnieciskajā attīstībā. Citas valstis to dara. Valstis cīnās par to, lai piesaistītu lielāku cilvēku skaitu ar labu izglītību un labām izredzēm integrēt viņus savā valstī – kāpēc ne Latvija?
• PBLA vēlas uzsvērt, ka Latvijas valdības interesēs ir atbalstīt ārzemju latviešu pasākumus, piemēram, Dziesmu Svētkus, „Sveika, Latvija” jauniešu braucienus uz Latviju, 2×2 nometnes, Gaŗezeru un citas līdzīgas nometnes, kā arī trimdas presi.

Kā mēs visus šo mērķus sasniedzam un ar kādiem rezultātiem – tas ir mūsu kopējs darba lauks. Strādāsim mērķtiecīgi un vienoti, lai roku rokā – latviešu sabiedrība ārzemēs un Latvijas valsts – palīdzētu stiprākai Latvijai un laimīgākai latviešu tautai.

Dievs svētī Latviju!

Valsts prezidenta Valda Zatlera runa Pasaules brīvo latviešu apvienības gadskārtējās valdes sēdes atklāšanā 2009. gada 14. oktobrī

Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēža kungs [Mārtiņš Sausiņš]!
Augsti godātais ministra kungs [aizsardzības ministrs Imants Viesturs Lieģis]!

Cienītās dāmas, godātie kungi!

Man ir gods atkal uzrunāt jūs jau trešo reizi gadskārtējā PBLA valdes sēdē šeit, Rīgā. Un vienmēr, braucot uz šo sēdi, es domāju par jūsu organizāciju. Kāpēc tā ir radusies? Kāpēc tik ilgus gadus tā ir bijusi veiksmīga?

Domāju, šī organizācija ir balstīta uz ideāliem, tika izveidota uz ideāliem un arī šobrīd darbojas uz ideāliem. Un visi jūsu mērķi ir pakļauti šiem ideāliem. Veiksmīga ir tāpēc, kā es jau esmu teicis: tad, kad mērķi un ideāli saskan, vienmēr arī izdodas tas, kas iecerēts. Protams, spēku mēs vienmēr smelsimies savas pagātnes labajos darbos, savas organizācijas un valsts labajos darbos. Bet visi jau mēs esam šodienā, un esam sanākuši šeit, lai domātu par rītdienu.

Es gribētu ieskicēt dažas problēmas, kuras jau izskanēja priekšsēža runā. Mums ir problēmas un vienmēr būs problēmas. Un tādu brīžu Latvijas nākotnē, kad valstī nebūs problēmu, nebūs. Vēsture izspēlējusi ar mums tādu likteni, kāds mums ir. Šobrīd es pilnīgi piekrītu, ka latviešu valodas jautājums ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kāds Latvijā eksistē. Pirms 20 gadiem, sakostiem zobiem, nācām ārā no situācijas, ka valoda bija kļuvusi gandrīz par mazākuma valodu šeit, Latvijā. Mēs esam izcīnījuši dažādiem līdzekļiem tai tiesisku valsts valodas statusu un piespieduši, lai šo valodu mācītu skolā. Visiem šiem pasākumiem ir bijis zināms mērķis. Mēs veidojam Latvijas nāciju. Latvijas nācijā būs ne tikai latvieši, bet arī citas tautības, kas šeit dzīvo. Tā nācija ir jāizveido. Vienīgais, kas mūs vienotu nācijā, ir, protams, lojalitāte Latvijas valstij un valoda. Jo, kā mēdz teikt, jebkuri citi dokumenti, jebkuras citas piederības zīmes var pazaudēt, var aizmirst kaut kur, kāds var atņemt, bet valodas zināšanas kā piederības zīmi, valodas lietošanu kā piederības zīmi Latvijas valstij neviens nevar atņemt. Un tās vienlaikus ir arī lojalitātes izpausme.

Kas tad būtu darāms? Pilnīgi piekrītu, ka mēs esam sākuši tādu Latvijas politiķu praksi runāt Latvijas medijiem svešvalodās – ne tikai krievu valodā, arī angļu valodā. Mans aicinājums tomēr ir: mediji grib šo informāciju, mediji grib jūsu interviju, viņi jūs noteikti paņems arī latviešu valodā. Un nekādus citus punktus, kā izņemot cieņu un godu, jūs neiegūsit un neko nepazaudēsit.

Es aicinu arī katru no jums aicināt Latvijas politiķus to darīt un rīkoties, jo tas ir valstiski. Tur nebūtu nekāda personīga viedokļa, tas ir valstiski. Tas pats attiecas arī uz vēstures mācīšanu. Tā vienkārši klausoties solījumus – es sākšu mācīt Latvijas vēsturi 2011.gadā, bet, ja salīdzina ar to laiku, kad bija 1918.gads, – vai tiešām mēs tur gaidītu trīs četrus gadus, lai sāktu mācīt Latvijas vēsturi? Noteikti ne. Pirmajā mācību gadā vēsture tika mācīta – labāk, sliktāk, bet tika mācīta.

Mani pārsteidz tas, ka, tiekoties ar jaunajiem vēstures skolotājiem, viņi man oponē un stāsta, ka vēsture jāmāca kontekstā. Es pilnībā piekrītu, ka vēsture ir jāmāca pasaules vēstures kontekstā, lai zinātu, kur Latvija bija. Bet kā atsevišķs priekšmets tā ir jāmāca tāpēc, lai redzētu Latvijas valsts un latviešu tautas vēstures plūdumu kā vienu upi, lai to nejauktu kopā ne ar ko citu, lai mēs zinātu, kur ir mūsu saknes, kāpēc mūsu likteņi ir tieši tādi un ne citādi un, visbūtiskākais, lai neļautu rakstīt šo vēsturi nevienam citam. Jo Latvijas vēsturi var uzrakstīt tikai Latvijas vēsturnieki, rūpīgi to pētot. Un arī turpmāk atbalstīšu vēstures pētījumus. Lai nevienam citam neienāktu prātā rakstīt mūsu valsts vēsturi, tā jāraksta mums pašiem!

Ja mēs šobrīd paskatāmies uz šīsdienas situāciju: man patīk vārds “ķibele”. Zināt, kāpēc? Bērnībā mani vecāki par ķibelēm runāja, ja biju kaut kur iekāpis ne tur, kur vajag, vai bija poga iztrūkusi – katrā ziņā tas nebija nekas dižs, tas bija tāds viegli pārvarams neveiksmes mirklis un nekas vairāk. Varbūt tas ir tas pozitīvākais, ja mēs sākam lietot šo vārdu, nevis “krīze”, tad mēs tomēr kaut kur zemapziņā domājam, ka mēs tiksim ar to galā.

Ja mēs paskatāmies, lai cik arī grūti būtu, Latvija tiek galā. Es gribētu jūs mazliet informēt par to, kas notiek un ko es stāstu citu valstu vadītājiem. Ja mēs paskatāmies, tad zemākais punkts Latvijā bija pagājušā gada decembris. Novembris, decembris – tas bija, kad mēs bijām reālajā krīzē, mēs bijām reālajā kritienā. Iemesli ir dažādi, bet piekritīšu arī tam, ka Latvijas valsts ilgstoši netika saprātīgi pārvaldīta. Ja mēs paskatāmies uz šīm aizkavētajām reformām gan izglītībā, gan veselības aprūpē, ja mēs paskatāmies uz mūsu augstākās izglītības kvalitāti šodien un beidzot sākam atklāti runāt, tad mēs esam atpalikuši šais 20 gados no mūsu kaimiņu zemēm – Lietuvas un Igaunijas. Starta punkts mums bija daudzmaz līdzīgs. Kāpēc mūsu universitāte, teiksim, ir kaut kur 1000 pāri vietā, kāpēc Tartu universitāte ir daudz augstāk, krietni augstāk – kaut kur 250. Kāpēc? Kāpēc? Tātad acīmredzot mēs neesam vadījuši šos procesus, mēs esam darījuši kaut ko citu. Katrā ziņā īsti saimnieki savā valstī mēs neesam bijuši. Un nav ko kautrēties, tas jāatzīst. Jo ātrāk mēs to atzīsim, jo ātrāk tiksim uz augšu.

Tajā pašā laikā, ja mēs paskatāmies Latvijas ekonomiku šajā gadā, tad daudz tiek runāts par eksportu. Mums ir jāeksportē, un tā mēs kļūsim bagāti. Latvijas eksporta zemākais punkts bija janvāris, februāris, vēlākais marts. Kopš aprīļa Latvijas eksports iet uz augšu. Statistikas skaitļi: otrajā ceturksnī par 5%, šobrīd eksports ievērojami pārsniedz importu. Ja ne gada sākumā, tad šobrīd jau ievērojami – +14, nevis -25, kā tas bija pirms dažiem gadiem, kad mēs priecājāmies par izaugsmi. Latvijas ekonomika balansējas. Praktiski, protams, kāpēc mēs neimportējam? Tāpēc, ka nav naudas, par ko pirkt importa preces. Tā nu tas ir. Protams, daudz tiekoties ar uzņēmējiem gan lielākās, gan mazākās pilsētās un arī tiekoties ar lieluzņēmējiem… Protams, lieluzņēmēji vienmēr būs daudz neapmierinātāki, jo viņiem ir daudz lielākas intereses. Bet tie, kas ir mazāki, vidēji un pavisam sīki uzņēmumi, tomēr šo gadu ir pārdzīvojuši. Pesimisms… Viņos ir daudz dusmu, bet pesimismu par savu biznesu augustā vairs jau nemana.

Protams, mūsu galvenais uzdevums šobrīd ir bezdarbs. Un, protams, ka viss stabili. Jau aprīlī bezdarbs nofiksējās apmēram uz 11%. Tagad tas kāpj uz augšu septembrī. Kāpēc? Protams, tie ir atbrīvotie valsts ierēdņi, tie ir atbrīvotie skolotāji, tie ir tie, kas noteikti dodas pēc valsts pabalsta. Un šis pabalsts, apmēram tā sistēma ir samērā droša līdz pavasarim. Bet pavasarī, vēlākais vasarā, būtu jārodas darba vietām. Lai tas viss varētu notikt, protams, ir vajadzīgas arī ārvalstu investīcijas. Un šeit es runāšu tieši par PBLA lomu šobrīd šajā konkrētajā situācijā. Jo vienmēr ir kāds uzdevums, ne tikai mērķis, bet arī uzdevums – tas ir pavisam īstermiņa. Runa ir par Latvijas valsts prestižu.

Tas, ka mēs gājām iekšā krīzē tik strauji un bijām vieni no pirmajiem, kas paprasīja Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu, protams, pievērsa visas pasaules uzmanību. Neskatoties uz to, ka Latvijai ir maziņa, varbūt niecīga ekonomika, ka Latvija ir pilnīgi atvērta un diemžēl atkarīga no apkārtējo valstu veiksmēm un neveiksmēm. Tomēr tas pievērsa uzmanību – ko tad Latvija spēs? Daudzi apšaubīja, ka kaut ko spēs. Daudzi apšaubīja, pat ievērojamas autoritātes, krīzes glābšanas plānu trim četriem gadiem, kas mums ir. Šobrīd šo plānu vairs neviens neapšauba. Šobrīd tomēr jau ir skaidrs, ka mēs sākam. Prognozes sakrīt ar realitāti. Ja tomēr pirmajā pusgadā mēs skatījāmies jebkuras ekonomista prognozes, tās īstenībā nepiepildījās, bija kaut kas nedaudz citādi. Cipari bija citi, un faktiski nedrošība bija daudz lielāka. Šobrīd, jau ieejot otrajā pusgadā, prognozes piepildās. Vienalga, cik tās ir labas vai sliktas, vai optimistiskas, bet tās piepildās. Tas nozīmē, ka situācija sāk kļūt kontrolējamāka. Šobrīd galvenais ir nenovirzīties no šā galvenā mērķa. Ja Latvija, vēlreiz uzsvēršu, šo gadu paveiks veiksmīgi un veiksmīgi tiks cauri arī nākamajam gadam, tad mēs atdzimsim. Mūsu ekonomika atdzims diezgan strauji, jo mēs būsim pierādījuši, ka valsts spēj to izdarīt.

Šobrīd ir liela neticība, un šo lielāko neticību diemžēl veidojam mēs paši – šeit, Latvijā, dzīvojošie, šeit, Latvijā, strādājošie un Latviju vadošie. Tieši tā es teicu. Tie, kas ir šeit dzīvojošie, ar savu neuzticību, ar saviem prombraukšanas plāniem cits citu, kā lai to saka, uzbudina. Ziniet, brīvā kustība ir brīvā kustība. Tā ir realitāte. Tātad mēs to pieņemam. Nevar teikt, ka tas ir kas slikts, bet tas, ka viens otru mēs nedaudz tiešām uzbudinām tādā negatīvā nozīmē, tas nu gan ir fakts. Man pašam ir pilnīga pārliecība, ka es šeit strādāšu, dzīvošu, kalpošu Latvijai. Tāpēc, ka esmu izmēģinājis šo pasaules garšu. Zinu, ka nekur nav labāk kā Latvijā. Un šeit ir daudz kas tāds, ko, teiksim, nevar nopirkt par naudu, kas nav patēriņa prece. Tā ir apziņa, ka es dzīvoju savā zeme – tie ir mani lauki, tā ir mana pilsēta, tā ir Rīga, kur es esmu dzimis. Un tie cilvēki, pat ja viņi ir galīgi negatīvi, viņi vienalga ir manējie.

Redzat, tie, kas veido biznesu, tiem ir biznesa interese. Viņi cenšas, tomēr būsim reālisti, kalpot savām interesēm, un viņi nes šo Latvijas tēlu, brīžiem viņiem liekas, ka tas ir jāstutē tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Brīžiem to varētu nedaudz pabojāt, jo tas ir izdevīgi. Tos mēs varbūt ņemsim mazāk vērā. Bet ir svarīgi, lai mūsu amatpersonas runā par Latviju pārliecinoši. Runā par Latviju kā par valsti, kas zina, ko dara, un kurai jūs varat palīdzēt.

Jo es pirms pāris dienām apskatīju visus tos videomateriālus lielajos kanālos, kas ir par Latviju, un ko Latvijas amatpersonas saka. Tur ir labi piemēri, tur ir pārliecinošas runas. Tur runātājs ir bankas prezidents, un, es nekaunos teikt, es paskatos arī savas runas. Es vienmēr aizstāvu: mēs zinām, ko mēs darām, mēs zinām, kāds būs rezultāts, un mums izdosies. Jo jābūt šai pārliecībai. Bet tajā brīdī, kad mēs izsakām šaubas par sevi, pārliecība zūd arī pārējiem. Ja pašiem pārliecības nav, kāpēc lai pārējie mums ticētu? Domāju, šobrīd īstenībā ir jāsāk tāda īsta kampaņa. Skaidrot pasaulei, ka Latvija jau ir šo to paveikusi un paveiks. Protams, kritiskais brīdis ir budžets. Bet man ir stingra pārliecība, ka budžetu pieņems. Bet citādi man ir dziļš apbēdinājums. Šo budžetu pieņem, jo kāds no malas atbraucis un pateicis, ka jāpieņem, nevis tāpēc, ka paši politiķi saprata, ka tas ir jādara. Un to, ka kāds Latvijas politiķis, mani ieskaitot, saka, ka tas ir jādara, tas ir diktāts. Bet, ja to saka no ārpuses, tad tas ir labs padoms. Tā kā ziniet, tādi nu mēs esam.

Bet izmantosim gan diktāta metodes, gan padomus un virzīsim savu valsti uz priekšu un vienmēr neaizmirsīsim par tiem ideāliem, kuru vārdā tai pašā gadā, kad piedzimu es, dzima arī jūsu organizācija – Pasaules brīvo latviešu apvienība. Novēlu veiksmi jums jūsu darbā. Soļosim tālāk soli solī uz labu Latvijas nākotni.

PBLA valdes sēdē pieņemtās rezolūcijas

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) gadskārtējā valdes sēdē Rīgā 2009. gada 16. oktobrī pieņemtās rezolūcijas

1. PBLA valde ir norūpējusies par nesaskaņām un šķelšanos Latvijas labēji centrisko politisko grupējumu starpā. PBLA aicina visus patriotiski noskaņotos grupējumus uz sadarbību, vienotību un Latvijas nacionālo spēku apvienošanos valsts labākai nākotnei.
2. PBLA valde ir pārliecināta, ka sabiedrības integrācija Latvijā nav iespējama bez latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas pozīciju nodrošināšanas visās dzīves jomās un bez vienotas Latvijas vēstures izpratnes visā Latvijas sabiedrībā. Tāpēc aicinām valdību, īpaši Izglītības un zinātnes ministriju, un visus valsts atbalstītos plašsaziņas līdzekļus šos pamatprincipus īstenot savā darbībā.
3. PBLA valde aicina Saeimu, valdību un atbildīgās ministrijas virzīt tālāk 2007. gada 27. novembŗa Pilsonības likuma grozījumu projektu, lai dotu iespēju Latvijas pilsonību iegūt etniskajiem latviešiem un to pēcnācējiem, nezaudējot citu iegūto pilsonību.
4. PBLA valde aicina Latvijas valdību pastiprināt cīņu pret korupciju, jo tā apdraud demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanu. Mēs sagaidām politisku gribu un konkrētu rīcību korupcijas apkarošanā.
5. PBLA valde norāda uz valsts aģentūras „Latvijas institūts” vērtīgo un nepieciešamo darbību, izplatot aktuālu un objektīvu informāciju ārvalstīs par Latviju un visjaunākajiem notikumiem valstī. Tāpēc PBLA valde aicina Saeimu un Latvijas valdību rast financējumu valsts aģentūras „Latvijas institūts” ietekmīgas darbības nodrošināšanai.
6. 2009. gada 13. oktobrī Rīgas Domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs izrādīja cieņu cilvēkiem, kuŗi sevi upurēja kaŗa apstākļos, noliekot ziedus pie „Uzvaras” pieminekļa. PBLA valde aicina Domes priekšsēdētāju izrādīt līdzvērtīgu cieņu kaŗa un okupācijas laika upuŗiem arī citos nozīmīgos datumos, piemēram, 16. martā, 25. martā, 14. jūnijā un 4. jūlijā.
7. PBLA aicina LR Izglītības un zinātnes ministriju izstrādāt nepieciešamos mācību materiālus, lai varētu 2011. gadā ieviest Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu vispārizglītojošās skolās.
8. PBLA valde atkārtoti lūdz LR Izglītības un zinātnes ministriju atbalstīt latviešu pamatskolas un vidusskolas ārpus Latvijas, sagādājot tām attiecīgus mācību materiālus un latviešu valodas skolotājus.
9. PBLA atkārtoti lūdz LR Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) atbalstīt latviešu skolas Īrijā:
   • sagādājot financējumu telpu īrei, apdrošināšanas izdevumiem un skolotāju algām;
   • sagādājot pārejas programmas skolēniem (ja tādas būtu vajadzīgas), kas atgriežas mācīties Latvijas skolās, lai viņi vieglāk varētu iekļauties;
   • izveidojot internetā latviešu valodas apguves programmu, kuŗā iekļauti vissvarīgākie elementi katras klases līmeņa valodas programmā un tālmācības formāta kontroldarbi, kā arī sagatavojot elektroniski iegūstamu apliecinājumu no IZM, ka zināms latviešu valodas zināšanu līmenis sasniegts, lai šo apliecinājumu varētu uzrādīt attiecīgo Latvijas skolu direktoriem, kuŗās bērni vēlas mācīties.

PBLA valdes sēdē pieņemtie lēmumi

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) gadskārtējā valdes sēdē Rīgā 2009. gada 16. oktobrī pieņemtie lēmumi

1. PBLA valde nolemj publicēt PBLA balvu un PBLA KF laureātu sarakstu laikrakstos pēc 18. novembŗa.
2. Lai varbūtēji mainītu PBLA darbības noteikumus un palielinātu PBLA valdes locekļu skaitu no 16 uz 18, PBLA dalīborganizācijām jāiesniedz biedru un pārstāvēto organizāciju skaits līdz 2010. gada valdes sēdei. PBLA darbības noteikumu maiņas darba grupai jāizstrādā balsošanai darbības noteikumu maiņas priekšlikumi.
3. PBLA valde nolemj, ka projektu pieteikumus pieņems tikai līdz izsludinātam datumam, kuŗa termiņš ir 30 dienas pirms PBLA valdes sēdes sākuma.
4. Ņemot vērā PBLA un LR Ārlietu ministrijas sadarbības pieredzi, PBLA valde nolemj aicināt Ārlietu ministriju kopīgi izstrādāt turpmākās sadarbības pamatprincipus.
5. PBLA valde nolemj, ka tās kopējais budžets 2010. gadam nepārsniegs 290 000 ASV dolāru.
6. PBLA valde nolemj, ka tās locekļiem – zemju organizāciju priekšsēžiem ir jānoskaidro savu dalīborganizāciju nostāja jautājumā par varbūtēju PBLA nosaukuma maiņu.
7. PBLA valde apstiprina šādas darba grupas:
   • Finanču darba grupa – priekšsēdis Valdis Kārklis; locekļi – Mārtiņš Sausiņš, Ints Rupners, Juris Ruņģis; padomnieks – Jānis Lucs;
   • Pilsonības likuma grozījumu darba grupa – priekšsēdis Mārtiņš Sausiņš; padomniece – Dace Lutere-Timmele;
   • PBLA mājas lapas uzlabošanas darba grupa – priekšsēdis Juris Mežinskis; locekļi – Lilija Zobena, Jānis Andersons;
   • PBLA darbības noteikumu maiņas darba grupa – priekšsēde Dace Lutere-Timmele; locekļi – Juris Mežinskis, Dāvids Dārziņš, Daina Gūtmane;
   • Darba grupa PBLA sadarbībai ar Ārlietu ministriju – priekšsēdis Mārtiņš Sausiņš; locekļi – Andris Ķesteris, Juris Mežinskis, Andrejs Ritums, Agra Asmus-Vāgnere;
   • Vēlēšanu reformas darba grupa – priekšsēdis Ints Rupners; locekļi – Andris Kariks, Agra Asmus-Vāgnere, Andrejs Ritums, Jānis Kukainis; padomniece Dace Lutere-Timmele.