Valdes sēdes atklāšanā 2006. gada 13. septembrī Berga viesnīcā Rīgā
Pirmajā rindā sēž (no kreisās puses): Kultūras fonda priekšsēde Vija Zuntaka – Bērziņa, Daugavas Vanagu CV priekšsēdis Juris Augusts, mācītāja Anita Vārsberga Pāža, Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, PBLA valdes priekšsēdis Jānis Kukainis, PBLA valdes priekšsēža vietnieks, Latviešu Nacionālās apvienības Kanādā (LNAK) priekšsēdis Mārtiņš Sausiņš, Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā priekšsēdis Andrejs Ozoliņš un Eiropas Latviešu apvienības (ELA) prezidente Dace L. Lutere – Timmele.
Otrajā rindā stāv (no kreisās puses): Latviešu tautas kopības Vācijā pārstāve Aija Ebdene, Amerikas Latviešu apvienības (ALA) priekšsēdis Mārtiņš Duhms, LNAK pārstāve Alīde Forstmane, PBLA kasieris Jānis Grāmatiņš, LNAK pārstāvis Andris Ķesteris, Zviedrijas Latviešu centrālās padomes valdes vicepriekšsēdis Andrejs Ritums, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) valdes priekšsēdis Dāvids Dārziņš, ALA pārstāvis Valdis Pavlovskis, ALA pārstāvis Ēriks Krūmiņš, PBLA Izglītības padomes priekšsēde Dace Copeland, Latvijas Brīvības fonda pārvaldes priekšsēdis Ints Rupners, Krievijas Latviešu kongresa priekšsēde Lauma Vlasova, LAAJ pārstāve Daina Grosa, Dienvidamerikas latviešu apvienības (DLA) pagaidu pārstāvis Guntars Ģedulis (Venecuēla), PBLA ģenerālsekretāre Tija Krūmiņa, DLA pagaidu pārstāve, Brazīlijas Latviešu apvienības sekretāre Daina Gūtmane un PBLA pārstāvniecības vadītājs Jānis Andersons.

 

PBLA priekšsēži kopā ar Valsts prezidenti PBLA piecdesmitgadē 2006. gada 13. septembrī
No kreisās: Vaira Paegle (PBLA valdes priekšsēde 1994-98), Uldis Grava (valdes priekšsēdis 1970-75), Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, Jānis Kukainis (PBLA valdes priekšsēdis kopš 2002. gada), Andrejs Ozoliņš (valdes priekšsēdis 1998-2001), Ilgvars Spilners (valdes priekšsēdis 1976-81) un Oļģerts Pavlovskis (1982-87).

Mācītāja Anita Vārsberga Pāža vada lūgšanu PBLA valdes sēdes atklāšanā 2006. gada 13. septembrī Berga viesnīcā Rīgā

PBLA valdes sēdē 2006. gada 13. septembrī
No kreisās: Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Vaira Paegle, Daugavas Vanagu Centrālās valdes priekšsēdis Juris Augusts, PBLA valdes priekšsēdis Jānis Kukainis, Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga un ārlietu ministrs Artis Pabriks

Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga pēc uzrunas PBLA valdes sēdē

Uzrunu saka PBLA valdes priekšsēdis Jānis Kukainis

PBLA priekšsēža Jāņa Kukaiņa runa valdes sēdes atklāšanā
2006. gada 13. septembrī

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze,
ārlietu ministra kungs,
Izglītības ministres kundze,
ministre sabiedrības integrācijas lietās,
dāmas un kungi!

Pateicos Jums visiem par mums izrādīto godu, piedaloties Pasaules brīvo latviešu apvienības gadskārtējās valdes sēdes atklāšanā!

Šogad aprit 50 gadi, kopš 1956. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs tika nodibināta brīvās pasaules latviešu centrālā organizācija – Pasaules brīvo latviešu apvienība. PBLA vēsture šodien jau kļuvusi par nozīmīgu daļu no Latvijas 20. gadsimta vēstures, bet pati PBLA joprojām vieno latviešus visās pasaules malās.

Pirms Latvijas neatkarības atgūšanas Rietumos dzīvojošie latvieši bija tie, kas 45 okupācijas gadus mūsu mītnes zemēs uzturēja dzīvu Latvijas valsts neatkarības ideju.

Pasaules brīvo latviešu apvienība šos neatkarības centienus trimdā īstenoja, aizstāvot latviešu tautas intereses Eiropas drošības un sadarbības apspriedēs Helsinkos, Belgradē, Madridē un citur, kā arī Eiropas Parlamentā un Kopenhāgenas tribunālā.

Ir jāpiemin visi mani priekšgājēji – iepriekšējie PBLA valdes priekšsēži – Pēteris Lejiņš, Uldis Grava, Ilgvars Spilners, Oļģerts Pavlovskis, Linards Lukss, Gunārs Meierovics, Kārlis Ķuzulis, Vaira Paegle un Andrejs Ozoliņš, kas ieguldījuši milzu darbu, lai panāktu vispārēju ārzemju latviešu sabiedrības atbalstu un uzticību Pasaules brīvo latviešu apvienībai.

Kā jau zināms, pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas PBLA darīja visu iespējamo savās mītnes zemēs, lai panāktu atbalstu Latvijas uzņemšanai NATO un Eiropas Savienībā.

To visu varējām panākt, jo esam uzturējuši dzīvu sabiedrību, kurā vēl trešajā paaudzē svešumā mūsu bērni runā latviski un zina par Latviju.

Viens no PBLA mērķiem ir vienot latviešus visā pasaulē. Šogad pirmoreiz ar līdzīgu mērķi Sabiedrības integrācijas lietu sekretariāts sarīkoja Tautiešu mēnesi.

Domāju, ka šis notikums ir izdevies sekmīgi, un tautiešu foruma galvenais mērķis – nostiprināt ārzemēs dzīvojošo latviešu saiknes un piederības sajūtu Latvijai – ir daļēji sasniegts. Bija pareizi, ka daudzi foruma dalībnieki nāca no Krievijas un citām bijušajām padomju zemēm, kā arī no Rietumvalstīm, kur organizēta latviešu sabiedrība samazinājusies vai pat līdz šim nav eksistējusi.

Aizvadītajās divās nedēļās Tautiešu mēneša foruma dalībnieki ieguva informāciju par procesiem Latvijā un mūsu mītnes zemēs. Mēs tikāmies ar Latvijas amatpersonām, kuŗu uzdevums ir sniegt valsts atbalstu ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem. Tika apskatīta latviešu valodas un izglītības situācija ārzemēs, ārzemju latviešu sabiedrisko organizāciju un latviešu centru darbība, attiecības ar jauniebraucējiem.

Šobrīd ar bažām vērojam, ka aizvien pieaug to latviešu skaits, kas zemā dzīves līmeņa un nodarbinātības problēmu dēļ izvēlas pamest Latviju.

Tā saucamais jaunās ekonomiskās emigrācijas vilnis no visām Austrumeiropas valstīm polītiskā ziņā visvairāk ietekmē tieši Latviju. Kā liecina nesenā statistika, beidzamajos gados no Latvijas aizbraukuši vismaz 50 tūkstoši cilvēku jeb 2% Latvijas iedzīvotāju. Laikraksts Financial Times pat uzsvēris, ka Latvijā, kur atšķirībā no Lietuvas ir liela etnisko krievu minoritāte, pastāv bažas, ka ar laiku nelatviešu valstī būs vairāk nekā latviešu. Nesenie aptauju dati liecina, ka aptuveni 350 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju tuvāko gadu laikā plāno izceļot no Latvijas uz ārzemēm.

Paredzams, ka daļa jauno latviešu emigrantu paliks savās mītnes zemēs ilgāk nekā plānojuši, kā tas jau pašlaik notiek. Mums šos latviešus ir jāpatur latvietības lokā. Šeit es saskatu mūsu – veco trimdinieku – nozīmīgu uzdevumu.

PBLA turpinās dalīties ar jaunizbraucējiem sekmīgā un ilggadīgā pieredzē par to, kā dibināt latviešu skolas, draudzes, biedrības un citas nevalstiskās organizācijas, kā svešumā iemācīt bērniem latviešu valodu. Mēs esam ieinteresēti jauniebraucējus iesaistīt jau esošajās ārzemju latviešu organizācijās, cerot, ka viņi nākotnē sekmīgi varētu pārņemt šo organizāciju vadību. Stipra un vitāla ārzemju latviešu saime ir neatsveŗams atbalsts Latvijas nācijas attīstībai.

No valdības pārstāvju puses Tautiešu mēnesī īpaši tika uzsvērts ārzemju latviešu uzdevums Latvijas tēla veidošanai pasaulē. Mūsu nav daudz, tamdēļ katrs ārzemēs dzīvojošais latvietis ir Latvijas tēla spodrinātājs un labas gribas vēstnieks savā mītnes zemē.

Bet šajā jomā mēs sagaidām arī daudz aktīvāku rīcību no Latvijas valsts puses. Ir grūti spodrināt Latvijas tēlu ārzemēs, ja kopš neatkarības atgūšanas ir bijuši 13 izglītības ministri un aizvadītajos trijos gados nomainījušies 5 aizsardzības ministri. Mūsu kopīgam mērķim jābūt mūsu valsts un tās pārvaldes stabilitātei.

Tāpēc mūsu visu pienākums ir nebūt vienaldzīgiem Latvijas pilsoņiem un piedalīties 9. Saeimas vēlēšanās. Ievēlētajiem deputātiem savukārt jāgādā par valdību, kas noturētos 4 gadus un strādātu Latvijas, nevis savu partiju interesēs.

Ar šādu stabilu valdību, roku rokā strādājot kopā ar latviešiem ārzemēs, mēs pārvarēsim mūsu pašreizējās grūtības un pierādīsim mūsu tautas ievērojamo, bet pagaidām visā pilnībā neīstenoto potenciālu.

Mums ir tikai viena Latvija un, kopā strādājot, mums tā jānosargā.

Dievs, svētī Latviju!

Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas runa Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes sēdē 2006. gada 13. septembrī viesnīcas “Bergs” Konferenču zālē

Augsti godātais J.Kukaiņa kungs (PBLA valdes priekšēdis),
Godātie PBLA valdes locekļi,
Agrākie vadītāji un valdes locekļi,
Ekselences, ministri,
Cienījamā Saeimas deputāte V.Paegles kundze,
Dāmas un kungi!

Es sveicu PBLA šajā skaistajā, apaļajā 50 gadu jubilejā! Kā Valsts prezidente vēlos izteikt visaugstāko atzinību tam, kas pusgadsimta sūra un grūta darbā ir paveikts, un novēlēt, lai tie mērķi un ideāli, kas vadīja šo organizāciju tās dibināšanas brīdī, kas vadīja to cauri daudziem un ilgiem smaga darba gadiem, lai tie paliek ar visiem, kas tajā darbojās, lai tie palīdz organizācijai pielāgoties arvien mainīgai pasaulei un jauniem apstākļiem, atrast sev jaunus darba laukus, bet vairāk par visu – spēt kaut daļu no sava sajūsmas, patriotismu un sirdsdegsmes nodot tai jaunajai latviešu paaudzei, kas tagad dodas pasaules vējos pavisam citos apstākļos un citu apsvērumu vadīti, nekā tie ļaudis un viņu pēcnācēji, kas bija PBLA veidotāji.

Ilgus gadu desmitus PBLA pārstāvēja latviešus brīvā pasaulē, bet latviešus bez savas zemes, bez savas Latvijas. Tad varējām dziedāt ar Raiņa vārdiem: “Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev savas brīves nav; brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav.” Tiem, kas dzīvoja Latvijā, nebija brīvības, viņiem bija viss cits. Mums plašajā pasaulē bija brīvība, bet pietrūka tas viss, ko dod sava tēvu, senču zeme zem kājām, ko dod vide, kurā par spīti svešas okupācijas apstākļiem cilvēki bija nemitīgā kontaktā ar saviem tautiešiem, kur ikdienas norises notika pašiem savā dzimtajā valodā. To ir grūti saprast tiem, kas to nav piedzīvojuši, bet tagad diemžēl arvien vairāk latvieši izvēlas tieši šo ceļu, kaut arī tas nemaz nav tik viegls, kā varbūt sākumā šķiet.

PBLA apvienoja tos, kuri bija aktīvisti latvietības uzturēšanā ilgstošas trimdas apstākļos. Tādas trimdas apstākļos, kurai ļoti ilgus gadus nebija ne mazāko cerību, nekādu reālu saskatāmu iespēju, ka tā drīzumā varētu beigties. Un tik tiešām trimdā aizgāja un arī nomira vairākas paaudzes. Ar paaudzi mēs domājam tos ļaudis, kas zināmā posmā ir savā dzīvē bijuši aktīvi, kas īstenībā pat neredzēja brīvas Latvijas atdzimšanu, bet visu savu atlikušo mūža daļu viņi ticēja saviem ideāliem, kas bija brīvas Latvijas veidošanas pamatā. Viņi turpināja strādāt latvietības saglabāšanai ar domu, ka tas, ko viņi saglabās, tie ļaudis, ko viņi izaudzinās par latviešiem, visas tās nākamās paaudzes, kādu dienu nezināmā tālā nākotne varēs atdot latviešu tautai to, ko tā bija zaudējusi līdz viņu vecāku vai vecvecāku aiziešana trimdā. Jo tautas dzīvais spēks ir visi tie, kas ir dzimuši latvieši, un viņu pēcnācēji. Tautas dzīvais spēks mums ir ļoti smagi cietis 1905. un 1906.gada revolūcijā, I pasaules kara laikā un Brīvības cīņās, II pasaules kara laikā un tam sekojušajās represijās un deportācijās un arī šajā brīvprātīgajā trimdā aiziešanā. Arī trimdā aiziešana iecirta dziļu robu Latvijas dzīvajā spēkā . Manuprāt, tas varēja būt viens no iemesliem, kamdēļ tik ļoti dziļi un ar tik lielu sirdsdegsmi tik daudz ļaužu trimdas gadu laikā sīksti turējās pie savas latvietības ar dziļu patriotismu. Jāsaka, ka tās nebija tikai organizācijas un tāda jumta organizācija kā PBLA, kas tiešām bija kā jumts ēkai, kuras pamati bija jebkurā vietā, kur sapulcējās vairāk kā divas vai trīs latviešu ģimenes, kas spēja savā starpā kontaktēties, satikties, censties uzturēt savā starpā dzīvu latvisko garu, atcerēties, piemēram, 18.novembri un līdzīgas svinības lai kādā pasaules malā arī atrastos.

Vēlos izteikt savu atzinību visiem tiem indivīdiem, kas, katrs varbūt būdams pat viens pats latvietis savā pilsētiņā, dzīvodams tālu no citiem latviešiem, atrada sev kādu darbošanās veidu, caur kuru viņš nāca ar savu pienesumu latvietības saglabāšanai. Es domāju, piemēram, par Biezaišu pāri, kuri tālajā Austrālijā krāja latvisko mūziku gan nošu, gan dažādu koncertu un informācijas formā, es domāju par izdevēju Dānijā, kas viens pats salika 12. dainu sējumus un vēl daudzas vērtīgas grāmatas – cilvēks, kurš strādāja smagu maizes darbu dienā un vakaros pats savām rokām neskaitāmiem sējumiem salika burtus, izdeva un izplatīja šīs grāmatas pasaulē. Es domāju, par izdevniecība “Daugava”, kas izdeva kapitāla darbus un musināja un mudināja mūsu vēsturniekus sarakstīt šos daudzos mūsu vēstures krājumos. Te jādomā par visiem tiem skautu, gaidu un guntiņu vadītājiem, par mācītājiem, kas nenogurstoši, bieži bez atalgojuma vai par ļoti mazu atalgojumu braukāja pat ļoti lielus attālumus, lai varētu sniegt garīgo kalpošanu latviešu draudzēm. Domāju par visām tām dāmām, kas pagatavoja neskaitāmas pusdienās un vakariņās, nāca pašas ar saviem produktiem, cepa un vārīja, piemēram, es atceros, pie Toronto vasaras mēnešu neciešamajā karstumā bērnu nometnē – dāmas nāca sava atvaļinājuma laikā un milzīgā karstumā cepa un vārīja, lai latviešu bērni varētu pulcēties nometnē un savā starpā arī mazliet latviski sarunāties šādā latviskā vidē. Te mēs runājam par milzīgu, neskaitāmu, varētu teikt, entuziastu armiju, kurā katrs savā veidā nāca ar savu pienesumu.

1959.gadā, es atceros, tika nolemts, ka jaunatnei vajadzīgi īpaši pasākumi, jo ne visi tie, kas bija standarta pasākumi, visus spēja pieaicināt un sajūsmināt, un tā tapa pirmie Jaunatnes svētki, vēlāk bija Jaunatnes dziesmu svētki un 2×2 nometnes. Tās izskoloja ļoti daudzus sabiedrībā vēl šodien darbojošos aktīvistus savā latvietības aspektā, un viņi pilnveidoja to, ko viņi katrs bija guvuši savā, tā varētu teikt, latviskajā ciemā, pagastā vai pilsētā. Tas bija milzīgs ieguldījums.

Katras valsts nacionālā apvienība centās savākt šo rosību kopā, lai būtu viens reprezentatīvs pārstāvis, kas varētu būt kā dialoga partneris tieši politiskā plāksnē, jo viss cits bija sabiedriski nozīmīgs. Šajā jomā nozīme bija katras valsts nacionālajai apvienībai un beigās kā jumta organizācijai PBLA. Man šķiet, es nemaldīšos sakot, ka tieši laikā, kad Uldis Grava pārņēma šo organizāciju tika izvirzīta šī vēlme starptautiskos notikumos nākt tieši ar PBLA kā organizāciju un tās politisku pieprasījumu, kas uzstāda politiskas prasības un atgādina par Latvijas neatkarības tiesībām starptautiskās likumības priekšā un kas arī spēj sadarboties ar citām organizācijām, kas risina šādus jautājumus. Toreiz bija Amerikā apspiesto tautu dienas, nopietna sadarbība tāpat bija Kanādā un citās zemēs ar visām valstīm, kas cieta zem komunisma jūga un nebija brīvas.

Tagad mums ir brīvi latvieši un arī brīva Latvija. Daudzi no šiem brīvajiem latviešiem brīvi izvēlas savu brīvo Latviju atstāt un meklēt laimi citās zemēs. Savā ziņā man kā prezidentei ir skumji to vērot, tāpat kā daudziem citiem, bet tas ir tieši tas mērķis, uz ko mēs tiecāmies – mēs tiecāmies uz brīvu Latviju, kurā ir brīvi cilvēki ar brīvu izvēli. Un tagad mums ir ar to jādzīvo. Kā mēdz sacīt: “Esiet uzmanīgi ar to, pēc kā jūs ilgojaties, jo var gadīties, ka tieši to arī saņemsiet.” Mēs ilgojāmies brīvību un to arī saņēmām, un tagad ar šo brīvību mums ir jādzīvo – jādzīvo ar brīvību un tiesībām izvēlēties, par ko mēs balsosim vēlēšanās, un arī līdz ar to jāuzņemas līdzatbildību par to, kas valstī notiek. Nevaram vairs teikt – mūsu valstī viss iet greizi un šķībi, tamdēļ, ka sveša vara pār to valda un viss tiek darīts nepareizi tādēļ, ka svešiniekiem nerūp mūsu intereses. Mums tagad ir jāsaprot, ka mūs pašu ļaudis pār šo valsti valda, mūsu pašu ļaudis izvērtē, kam būs izdevība to darīt, viņiem ir arī šī brīvība un tiesības viņus atsaukt gan pašvaldību, gan Saeimas vēlēšanās. Ir iespēja izteikties. Varbūt nav iespēja saņemt garantijas, ka deputāts, par kuru ir balsots, visu četru gadu garumā darīs visu jums pa prātam, valstij par labu vai kaut vai loģiski un ar veselo saprātu. Tas gluži tik vienkārši nav. Taču šī izvēle ir, brīvība ir, un tas ir tas, pēc kā visus šos garos gadu desmitus mēs ilgojāmies.

Iestājoties Eiropas Savienībā (ES), mēs arī sev prasījām brīvību -, lai šī ES būtu brīvu valstu kopiena, kur visi var brīvi pārvietoties, sniegt savus pakalpojumus, saņemt pakalpojumus, lai būtu brīva gan preču, gan līdzekļu, gan arī ļaužu plūsma. Paši mēs to vēlējāmies. Negribējām, lai Latvija paliek aiz dzelzs aizkara , gribējām, lai tā būtu atvērta pasaules vējiem. Tagad Latvija ir atvērta pasaules vējiem, pakļauta globalizācijas iespaidiem, robežas ir vaļā un ļaudīm ir brīvība un tiesības doties projām, ja viņi to vēlas. Šī brīvība mums uzliek arī izaicinājumus un pienākumus. Tā ir brīvības cena. Es uzskatu, ka ir vērts šo cenu maksāt, šī cena ir kaut kas, ko bija vērts visus šos gadu desmitus gaidīt. Brīva Latvija – tas ir bijis mūsu mērķis, mūsu pienākums, to veidot. Mūsu tagadējais mērķis un pienākums ir gādāt, lai šī brīvā Latvija tik tiešām visas izdevības, ko brīvība tai sniedz, spētu izmantot, likt tās lietā un varētu attīstīties zelt un plaukt.

Es novēlu visiem tiem, kas dzīvo Latvijā, tiem, kas dzīvo tuvās un tālās zemēs, paturēt prātā to mērķi par mūsu Latviju, par brīvu Latviju par to Latviju, kuru mēs visi – Jūs, es un visi citi – veidojam kopā. Lai Jums visiem veicas!

Pieņemtie lēmumi un rezolūcijas

PBLA valdes sēdes lēmumi 2006. gada 15. septembrī Rīgā

1. PBLA valde nolemj pagarināt sadarbības līgumu ar Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu 2006./2007. gadam.

2. PBLA valde apstiprina Nodomu protokola par valsts un privātās partnerības sadarbības modeļa izveidi (2006. gada 12. septembrī) parakstīšanu. Nodomu protokolu par sadarbību parakstījuši Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts (ĪUMSILS), PBLA, Eiropas latviešu apvienība, Latviešu apvienība latviešiem Īrijā un Valstiskās privātās partnerības asociācija, lai veicinātu darba meklējumos izbraukušo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos Latvijā.

3. PBLA valde nolemj turpināt demogrāfijas darba grupas darbību vismaz līdz brīdim, kamēr Latvijā trīs gadus pēc kārtas būs bijis pozitīvs latviešu dzīvā spēka pieaugums. PBLA gadskārtējos budžetos jāparedz iespējamie līdzekļi nelielu demogrāfijas attīstības projektu atbalstam Latvijā. (Ēriks Krūmiņš)

4. PBLA valde nolemj sagatavot vispārēju informatīvu rakstu par pašreizējo stāvokli privātu firmu varbūtēju veco ļaužu namu izveidošanā Latvijā. Šo rakstu ievietos PBLA mājas lapā, un lūgs publicēt ārzemju latviešu laikrakstiem. (Ēriks Krūmiņš)

5. PBLA valde apstiprina sekojošu maiņu PBLA balvas noteikumu 9. punktā par preferences balsojuma rezultāta konstatēšanu:

Ja preferences nobalsojums noslēgtos ar neizšķirtu rezultātu, galīgam nobalsojumam izraugāms kandidāts, kurš ieguvis visvairāk pirmās vietas balsis (tad tālāk 2. vietas balsis u.t.t.). Ja arī tas nedotu atrisinājumu, tad izraugāms kandidāts (svītrojams no pašreizējiem noteikumiem: kura dzīves vietas kontinentā ir bijis vismazākais PBLA balvas piešķīrumu skaits) ar PBLA valdes locekļu balsojumu.
Valdes locekļu balsojuma izkārtojums: PBLA ģenerālsekretārs izsūta visiem valdes locekļiem balsošanas zīmes, kurās ierakstīti neizšķirtā rezultāta kandidātu vārdi. Katrs valdes loceklis balsošanas zīmē ar ierakstu PAR nobalso par vienu kandidātu un balsošanas zīmi nosūta ģenerālsekretāram. Kandidāts, kurš saņēmis lielāko balsu skaitu, ir tā gada PBLA balvas saņēmējs.
Ja balsu skaitītāji konstatē, ka šie divi kandidāti saņēmuši vienādu balsu skaitu, PBLA valdes priekšsēdis ar savu izšķirošo balsi nosaka, kurš kandidāts saņem balvu.

PBLA valde nolemj, ka PBLA balvas lielums paliek nemainīgs – 5000 ASV dolāru.

6. PBLA valde nolemj ka:

Finanču komisijas priekšsēdis būs J. Grāmatiņš, locekļi – M. Sausiņš, J. Kukainis un padomnieks I. Rupners;

Informācijas komisijas priekšsēdis būs V. Pavlovskis, locekļi – A. Ozoliņš, A. Ritums un A. Forstmane;

Demogrāfijas darba grupas priekšsēdis būs Ē. Krūmiņš, locekļi – A. Ozoliņš un D. Lutere – Timmele.

7. PBLA valde nolemj, ka tās 2007. gada budžets nepārsniegs 340 000 ASV dolāru.

Latvijas Brīvības fonda (LBF) lēmumi:

1. Latvijas Brīvības fonda (LBF) padome nolemj uzdot pārvaldes priekšsēdim konsultēties ar advokātu Latvijā par Ogriņas kundzes mantojuma tiesību pārdošanas iespējām. Ja konsultāciju rezultāts ir labvēlīgs, pārvaldes priekšsēdim ir padomes pilnvara pārdot LBF tiesības uz šo mantojumu.
2. LBF padome apstiprina Intu Rupneru pārvaldes priekšsēža amatā 2007. gadam.

Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) 2006. gada valdes sēdes rezolūcijas 

1. Ievērojot jau daudzus gadus ieilgušo latviešu tautas kritisko demogrāfisko stāvokli, Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) valde aicina ikvienu Latvijas valdību un Saeimu pasludināt tautas dzīvā spēka stiprinājumu par valsts prioritāti. Ir jāpieņem un praktiski jāiedzīvina likumi, kuri daudzbērnu ģimenēm atvieglinātu valsts un pašvaldību nodokļu nastu. Nepieciešams dot priekšroku un pazeminātu nomas likmi daudzbērnu ģimenēm pašvaldību īpašumā esošajās dzīvokļu mājās un segt daļu no šādu ģimeņu mājokļa iegādes hipotekārā aizdevuma procentiem. Nepieciešams izveidot pietiekošu skaitu valsts un pašvaldību bērnu dārzu, lai tur būtu vieta katram pirmsskolas vecuma bērnam, kura vecāki vēlas strādāt savā maizes darbā.

2. PBLA valde izsaka savu neapmierinātību, ka jau otro gadu no vietas skolotāju sūtīšana uz Krievijas latviešu kopienām ir aizkavējusies vai pārtraukta. Šī apstākļa rezultātā latviskas izglītības programma latviešu bērniem Krievijā, īpaši Sibīrijā, ir apdraudēta. PBLA valde aicina Izglītības un zinātnes ministriju pievērst šai situācijai nepieciešamo ievērību un piešķirt līdzekļus, lai šajā un nākošajos skolas gados nepieciešamais skolotāju skaits tiktu nodrošināts. PBLA valde arī aicina Izglītības un zinātnes ministriju atjaunot sadarbību ar PBLA šo jautājumu risināšanā.

3. PBLA valde apsveic Izglītības un zinātnes ministrijas lēmumu par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu pamatskolās, tādējādi izceļot Latvijas vēsturi kā pamatu, uz kā veidot stabilu, demokrātisku Latvijas valsti un sabiedrību.

Tai pašā laikā PBLA ar bažām konstatē, ka nesen izstrādātais programmas projekts Latvijas vēsturei kā atsevišķam mācību priekšmetam nesola būtiskus uzlabojumus Latvijas vēstures mācīšanā:

• šķietami notikusi mehāniska Latvijas vēstures atdalīšana no vispārējās vēstures, kas pati par sevi negarantē uzlabojumus vēstures mācīšanā;
• Latvijas vēsturei paredzēto stundu skaits ir palielināts tikai nedaudz virs minimālās vienas trešdaļas no vēsturei paredzetā kopējo mācību stundu skaita.

Kā sevišķi apšaubāmus un labojamus PBLA uzskata vairākus programmas priekšlikumus 20. gadsimta mācību programmā, it sevišķi okupācijas laika vēsturē:

• pārsteidz, ka pirmās un otrās padomju okupācijas specifiski neiekļauj un tikai jēdzienu ailē daļēji piemin deportācijas un citas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, kā arī pretošanos, ieskaitot nacionālo partizānu karu. Nav arī specifiski paredzētas tēmas par komunistiskās ideoloģijas un partijas vadošo lomu okupācijas režīmā un par režīma radītajām Latvijas iedzīvotāju demogrāfiskajām maiņām, kuru sekas vēl arvien ietekmē atjaunotās Latvijas valsts sabiedrību un dzīvi;
• pārsteidz, ka runājot par nacistu okupācijas režīmu, tikai vienas mācību stundas laikā paredzēts izskatīt ļoti komplicēto un sāpīgo jautājumu par holokaustu, tāpat tikai vienas stundas laikā – par latviešu policijas bataljoniem, leģionu un latviešiem PSRS armijā. Diemžēl, nav paredzēts laiks 2. pasaules kara darbībai Latvijā un tā postošajām sekām, ieskaitot bēgļu gaitas un trimdas latviešus, kas pēc kara palika rietumos.

PBLA uzskata, ka Latvijas vēstures galvenais un svarīgākais mērķis ir sniegt pamatskolas absolventiem nepieciešamās zināšanas un prasmes izvērtēt un izprast pagātnes notikumu un procesu nozīmi un to ietekmi uz pašreizējo Latvijas valsti un sabiedrību. PBLA uzskata, ka ir nepieciešams atvēlēt vairāk mācību stundu Latvijas vēstures mācīšanai, lai šo mērķi sasniegtu. Tāpēc PBLA aicina Izglītības un zinātnes ministriju sadarbībā ar skolām un skolotājiem praksē izmēģināt un izvērtēt dažādus Latvijas vēstures programmu modeļus, lai no tiem izvēlētos piemērotāko un efektīgāko.

4. PBLA valde apsveic Dienvidamerikas latviešu saimi par apņēmību atjaunot Dienvidamerikas Latviešu apvienības darbību.

Rezolūcijas pieņemtas PBLA valdes sēdē Rīgā, 2006. gada 15. septembrī